Hronisks sāpju sindroms un muskuloskeletālā disfunkcija

Ir pieņemts uzskatīt, ka gadījumos, ja sāpes ieilgst un pastāv vairāk kā trīs mēnešus, tad izveidojas hronisks sāpju sindroms. Parasti šādā gadījumā ir izveidojušies vairāki t.s. “apburtie loki”. 

Piemēram, ir zināms, ka muskuļu pārmērīgs saspringums rada sāpes, savukārt, sāpes vienmēr provocē aizsargājošu muskuļu saspringumu - rodas apburtais loks "sāpes -muskuļu saspringums - sāpes" Parasti šajā apburtajā lokā pieslēdzas arī bailes, satraukums un izvairīšanās veikt kādas kustības, kas vēl papildus rada muskuļu saspringumu vai tiešā veidā pazemina sāpju slieksni (uztverot kā sāpes arī tos kairinājumus, ko parasti mēs vispār neuztvertu vai uztvertu kā vieglu diskomfortu) un pastiprina sāpju sajūtu. Ja šis stāvoklis ieilgst, veidojas izmainīti kustību modeļi, kas sakotnēji izveidojas kā kompensējoši (aizsargājoši), lai neprovocētu sāpes, bet ilgstošā laika posmā rada nepareizu noslodzi vai pārslodzi citās mioskeletālās sistēmas daļās un paši izsauc sāpes.

Sāpju sajūtas veidošanos var aplūkot kā ķīmisku reakciju virkni, kas notiek gan perifērijā (pie signālu uztvērējiem (receptoriem), nerva ceļos, muguras smadzeņu līmenī), gan centrālajā nervu sistēmā. Pēdējos desmit gados zinātniskie pētījumi ir ļāvuši pierādīt, ka šajās ķīmiskajās reakcijās iesaistās mazas molekulas, kas vienlaikus darbojas gan perifērijā, gan centrāli. Tādejādi ir gūts izskaidrojums, kāpēc sāpes ieilgst un saglabājas, neatkarīgi no sākotnējā lokālā iemesla, kā arī nereti pievienojas sāpes arī citās ķermeņa daļās (perifērā un centrālā sensibilizācija). 

Tāpat, ja cilvēks ilgstoši cieš no sāpēm, parādās pastiprināts nogurums un nomāktība, kā arī pieaug bažas un raizes par notiekošo. Bieži vien izmainās ikdiena – cilvēks nevar veikt ierasto darbu vai vaļaspriekus, kas vēl papildus rada nomāktību, raizes, satraukumu un bezspēcības izjūtu. Savukārt, šīs negatīvās emocijas pastiprina jau minētās ķīmiskās reakcijas centrālajā nervu sistēmā un tādejādi palielina sāpju intensitāti. Atkal veidojas “apburtais loks”.

Lai šos “apburtos lokus” pārtrauktu un sekmīgi ārstētu hronisku sāpju sindromu, vispirms ir jāapzinās problēmas kompleksā daba.  

Bieži vien ārstēšanā sākotnēji būs nepieciešams mazināt satraukumu un bailes, kā arī pārmērīgo saspringumu muskuļu – fascijas kompleksā, un koriģēt kompensējošos (bet nu jau sāpju uzturošos) kustību/pozu kontroles modeļus. Tikai tad varēs mazināt un novērst lokālo (sākotnējo) muskuloskeletālo disfunkciju. 

Kā vienas no biežākajām hroniskajām sāpēm jāmin muguras sāpes. Eiropas Savienības valstīs 25% no visiem nodarbinātajiem ir sūdzības par muguras sāpēm, un, lai arī visbiežāk muguras sāpes pāriet sešu nedēļu laikā, tomēr tām ir tendence atkārtoties un vidēji 20 – 30% gadījumu tās pārvēršas hroniskā sāpju sindromā. Tikai aptuveni 10% no muguras sāpēm ir t.s. specifiskās muguras sāpes (piem., iekaisums, traumatisks bojājums, onkoloģiska saslimšana u.c.), bet pārējās (nespecifiskās) ir saistītas tieši ar primāro muskuloskeletālo disfunkciju (piem., mugurkaula spondilozes gadījumos, starpskriemeļu disku patoloģijas (protrūzijas, trūces)).

Ņemot vērā, ka hronisku sāpju sindroma ārstēšana ir  komplicēta un ilgstoša, svarīgi ir sāpes ārstēt jau agrīni un novērst to ieilgšanu.

Hroniska sāpju sindroma, ko rada muskuloskeletālā disfunckija, ārstēšana būs ilgstoša, bet, ja gan pacients, gan fizioterapeits izpratīs hronisko sāpju komplekso dabu un pacients aktīvi līdzdarbosies, tā būs sekmīga.  Fizioterapiju sākotnēji nereti būs nepieciešams kombinēt ar medikamentozo ārstēšanu, kā arī bieži vien būs nepieciešama psihoterapija.

Materiālu sagatavoja: dr.med., fizioterapeite Daina Šmite

 .